Izvēloties pirmsskolas izglītības iestādi, vecāki arvien biežāk saskaras ar terminiem “Montessori” un “Reggio Emilia”. Abas šīs pedagoģijas ir dzimušas Itālijā, abas svin bērna unikalitāti, un abas ir guvušas milzu popularitāti visā pasaulē. Tomēr, ieskatoties dziļāk, atklājas divas pilnīgi atšķirīgas pasaules: viena, kurā valda strukturēta kārtība un pašdisciplīna, un otra, kurā bērna radošums izpaužas caur simts dažādām “valodām” un kopienas projektiem.
Šajā rakstā mēs analizēsim abu metožu specifiku, lai palīdzētu jums saprast, kura vide būtu vispiemērotākā tieši jūsu bērna personībai un attīstības vajadzībām.
1. Marija Montessori un pašvadīta mācīšanās
Montessori metode, ko 20. gadsimta sākumā izveidoja pirmā itāļu sieviete-ārste Marija Montessori, balstās uz principu: “Palīdzi man to izdarīt pašam.” Šajā vidē bērns tiek uzskatīts par mazu pieaugušo, kurš dabiski tiecas pēc neatkarības un kārtības.
Montessori vidē viss ir rūpīgi plānots. Katram mācību materiālam ir sava konkrēta vieta un secība, kādā ar to strādāt. Šeit netiek veicināta fantāzija vai lomu spēles tradicionālajā izpratnē; tā vietā bērni veic “darbu” – tie griež īstus dārzeņus, tīra putekļus vai skaita koka pērles. Montessori uzskatīja, ka bērni dod priekšroku reālām aktivitātēm, nevis izdomātām spēlēm.
2. Reggio Emilia un bērna “simts valodas”
Reggio Emilia pieeja radās pēc Otrā pasaules kara, pateicoties pedagogam Lorisam Malaguci. Šīs metodes centrā ir pārliecība, ka bērnam piemīt “simts valodas” – veidi, kā izpaust savas domas un izpratni par pasauli.
Šīs valodas ietver zīmēšanu, tēlniecību, dejošanu, drāmu un ēnu spēles. Atšķirībā no Montessori individuālā darba, Reggio Emilia uzsvars tiek likts uz kopienu un sadarbību. Bērni strādā pie ilgtermiņa projektiem, pētot tēmas, kas viņus patiesi interesē, piemēram, “Kāpēc koki maina krāsu?” vai “Kā strādā pilsētas strūklaka?”.
3. Vide kā “trešais skolotājs”
Abas metodes piešķir fiziskajai telpai milzīgu nozīmi. Montessori telpā valda minimālisms un vizuāls miers. Katrs plaukts ir organizēts tā, lai bērns varētu patstāvīgi paņemt un nolikt atpakaļ savu darbu. Nav lieku stimulu, kas varētu novērst uzmanību no koncentrēšanās.
Reggio Emilia bērnudārzā vide tiek saukta par “trešo skolotāju”. Tā ir dinamiska, pilna ar gaismu, spoguļiem un dabas materiāliem. Bieži telpās atrodas mākslas darbnīca, kurā bērni var piekļūt mālam, akmeņiem, audumiem un krāsām. Sienas rotā bērnu nepabeigtie darbi un viņu sarunu pieraksti.
4. Pedagoga loma: Novērotājs pret partneri
Montessori skolotājs ir kluss novērotājs un ceļvedis. Viņš sagatavo vidi un tad atkāpjas, ļaujot bērnam darboties. Skolotājs iejaucas tikai tad, ja bērnam nepieciešams parādīt jaunu materiālu. Galvenais mērķis ir netraucēt bērna iekšējo koncentrēšanās procesu.
Turpretī Reggio Emilia pedagogs ir līdzpētnieks un partneris. Viņš nepiedāvā gatavas atbildes, bet gan uzdod jautājumus, lai veicinātu kritisko domāšanu. Skolotāji rūpīgi dokumentē visu, ko bērni saka vai dara, lai vēlāk plānotu nākamos mācību posmus.
5. Kuru metodi izvēlēties savam bērnam?
Nav vienas “pareizās” metodes. Montessori ir izcila izvēle bērniem, kuri mīl struktūru un patstāvīgu darbu. Tā attīsta spēcīgu fokusu. Reggio Emilia būs piemērota sociāli aktīviem bērniem, kuriem patīk darboties grupā un izpausties mākslinieciski.
| Kritērijs | Montessori | Reggio Emilia |
|---|---|---|
| Galvenais fokuss | Individuālā neatkarība | Sadarbība un projekti |
| Mācību materiāli | Strukturēti, specifiski | Atvērti, dabiski, radoši |
| Sociālā vide | Individuāls darbs | Grupas darbs un kopiena |
Galu galā abas pieejas saredz bērnu kā kompetentu un zinātkāru personību. Svarīgākais ir tas, lai vide, kurā bērns atrodas, atbalstītu viņa dabisko vēlmi izzināt pasauli.
Paldies, ka lasījāt! Nākamajā rakstā pētīsim “Zilās zonas” bērnudārzus un to, kā vide ietekmē bērnu ilgmūžību un laimi.
